Par Dzirdi

Kā darbojas cilvēka dzirde

Dzirde ir viena no  cilvēka galvenajām maņu funkcijām.  Ar dzirdes palīdzību mēs uztveram apkārtējās skaņas un saprotam, vai tas ir vējš, putns, tuvojas automašīna, vai arī tā ir cilvēka runa.  Skaņas pēc savas fizikālās būtības ir tikai mehāniskas gaisa svārstības, kuras uztver mūsu ārējā auss daļa un tālāk vidusauss  pārvada šīs mehāniskās svārstības uz iekšējo ausi. Iekšjā auss mehāniskās svārstības pārveido elektriskos impulsos, kuri tālāk  pa dzirdes nervu tiek novadīti uz smadzeņu dzirdes centriem. Smadzenēs šie impulsi rada dzirdes sajūtas un mēs atpazīstam pienākušo skaņu, piemēram, atpazīstam cilvēku tikai dzirdot tā balsi, bet pat neredzot to. Vēl vairāk-ar dzirdi mēs varam noteikt pat virzienu, no kura skaņa pienāk.
Aprakstītais ir maksimāli vienkāršots cilvēka dzirdes mehānisma darbības princips, faktiski,  katra no dzirdes mehānisma daļām ir daudz sarežģītāka, sevišķi iekšējā auss un dzirdes nervi un smadzeņu dzirdes centri. Sīkāk par to, kā darbojas cilvēka dzirdes mehānisms, jūs varat uzzināt uzklikšķinot šeit :  auss  

 

Ja kāds no šiem dzirdes mehānisma posmiem vienā vai abās ausīs nedarbojas normāli, cilvēka dzirde pasliktinās un var rasties problēmas uztvert un saprast vārdu jēgu.  

Skaņu var raksturot ar tehniskiem parametriem - frekvence, jeb svārstību skaits vienā sekundē ko mēra Hercos (Hz)  un skaņas spiediens, jeb stiprums, ko mēra decibelos (dB). Normālos apstākļos jauns cilvēks var sadzirdēt skaņas frekvenču diapazona apmēram no 20 līdz 20000 Hz  sākot jau ar 0-10 dB. skaņas spiediena līmeni. Pie kam, visas frekvences apmēram vienādi. Taču ikdienā pierasto skaņu un cilvēka runas frekvenču diapazons ir krietni vien šaurāks -tas ir apmēram 200-8000Hz , vēl vairāk-cilvēka runu var saprast  un balsi var atpazīt pat diapazonā no300-4000Hz.   Lai raksturotu  dažādus skaļuma līmeņus varam minēt piemēram putnu dziesmas mežā ir ap 20-30dB,  vidēji skaļa cilvēka runa ir ap 50-65dB, reaktīvās lidmašīnas radītais troksnis pacelšanās laikā 100 metru attālumā ir ap125 db kas ir jau ļoti tuvu tā saucamajam sāpju slieksnim ( ap 130dB)

 Dzirdes zuduma gadījumā, skaļuma līmenis, kuru cilvēks sāk dzirdēt ( dzirdes slieksnis)  visbiežāk  uz visām frekvencēm nav  vienāds.

 Parasti gadiem ejot cilvēki sliktāk sāk dzirdēt augstās frekvences (toņus). Tas rada situāciju, kad Jūs dzirdat cilvēka runu, bet nevarat saprast vārdus, sevišķi trokšņainā apkārtējā vidē.

Mūsdienās dzirdes zudumu mēra ar speciālu ierīci-audiometru ar kura palīdzību noskaidrojam, kāds ir viszemākais skaņas spiediena līmenis, ko cilvēks var sadzirdēt, pie kam, atsevišķi uz katras no atskaņotajām vienpadsmit  frekvencēm diapazonā no 125-8000Hz (funkcionāli vissvarīgākajā frkvenču diapazonā) Tādējādi iegūstam audiogrammu-tehnisku līkni , kas parāda cilvēka dzirdes zudumu. Dzirdes zuduma pakāpi var klasificēt vairākās grupās no viegliem zudumiem līdz ļoti smagiem.   

Atkal atgriežoties pie ļoti vienkāršota un viegli saprotama paskaidrojuma piedāvāju mazu fragmentiņu no populārās medicīnas enciklopēdijas:

VĀJDZIRDĪBA

Latīņu val.: Hypacusis
ir tāda dzirdes pasliktināšanās, ka cilvēks praktiski neuztver parastā skaļuma runu.

Smagas VĀJDZIRDĪBAS gadījumā skaļa runa nav pietiekami saprotama pat pie auss; VĀJDZIRDĪBA ir vieglā formā, ja parastā skaļuma runu cilvēks nedzird tālāk par 3—4 m. (Normāli var dzirdēt čukstētus vārdus līdz 6 m attālumam. Dzirdi uzskata par sociāli noderīgu, ja cilvēks saprot runu 1m attālumā.)

Atšķirībā no kurluma, kad runu neuztver nemaz, VĀJDZIRDĪBAS gadījumā valodas skaņas var saklausīt un saprast, ja runātājs pastiprina balsi, ja klausītājs tuvojas runātājam vai izmanto skaņu pastiprinātāju ierīci {dzirdes aparātu).

Biežākie VĀJDZIRDĪBAS cēloņi: hronisks strutojošs vidusauss iekaisums, bungplēvītes bojājumi, sarētojumi un ievilkumi, otoskleroze, ārējās auss ejas sarētojums un slēgums, piedzimti auss attīstības traucējumi, labirintīts, dzirdes nerva iekaisums, nervu ceļu un dzirdes centru bojājumi, ateroskleroze.
Ja VĀJDZIRDĪBA radusies sakarā ar ārējās auss un vidusauss skaņu vadošās daļas bojājumu, dzirdi var stipri uzlabot vai pat atjaunot ar atbilstošu ārstēšanu.
Ja VĀJDZIRDĪBAS cēlonis ir skaņu uztverošās daļas (iekšējās auss, dzirdes nerva) bojājums, parasti tā ir neatgriezeniska un var progresēt līdz smagai VĀJDZIRDĪBAI, kas robežojas ar kurlumu. Šādos gadījumos slimniekam pakāpeniski rodas arī runas traucējumi.

Sevišķi svarīgi laikus konstatēt VĀJDZIRDĪBU bērniem, lai speciālos bērnudārzos un vājdzirdīgo skolās viņus apmācītu runāt. Šīs mācību un audzināšanas iestādes uzņem bērnus, kam ir nelabojama VĀJDZIRDĪBA un kas parasta skaļuma runu nedzird tālāk par 2 m, bet čukstus — tālāk par 0,5 m. Ja bērna dzirde ir labāka un valoda normāli attīstīta, mācīties iespējams parastā tipa skolā, ievērojot zināmus noteikumus (lietojot dzirdes aparātu, sēžot pirmajos solos; jāiemāca saprast runu arī pēc lūpu kustībām).
Avots: Populārā medicīnas enciklopēdija, 1984. gads.